Redakcijas piebilde: In memorium 1995. gada "Sakaru vēstis" 3 izdevuma raksts, par pirmo komerciālo radio LV - Radio 2A un kā šī stacija pārcieta puča laiku 1991 gadā.
Šodien. Šodien ir laba iespēja izvēlēties - vai pārdomājot dzīvi, klausīties lasījumus no Bībeles, vai, ikrīta labnoskaņojumā esot, to papildināt ar nepārspējamiem Freda un Ufo karakumiem, vai izzināt, kas nupat, šo pašu brīd' noticis Rīgā un tā tālāk, un tā tālāk. Radio un komercradio kvalitāte mūsu mazajā valstī paver iespējas izvēlēties. Un tas ir tikai apsveicami, saka Latvijas Valsts Televizijas un Radio centra direktors Inārs Jēkabsons.
- Šodien mums ir vairāki desmiti privāto kompāniju, taču vairums no tām ir maziņas. Tikai Rīgā ir tās lielākās, kam raidītāji atrodas TV tornī, vai Pārdaugavā. Tornī ir Radio 2A, SWH, Skonto, Kristīgais Radio un Super FM. Pārējie izmētāti pa visu Latviju, no kuriem spēcīgākie atrodas Liepājā un Daugavpilī. Daugavpilī raida trīs valodās - latviešu, krievu un poļu.
Rīgas stacija raida UĪV, bet divas - Radio 2 un R+R, - vidējos viļņos. Runājot par pēdējiem, mēs uzskatām, ka viņi strādā ļoti intensīvi un uzņēmīgi, un tāpēc šīs divas stacijas ir ļoti iecienītas, īpaši klausītāju vidū laukos, kur cilvēki nav raduši pie muzikālās uzmācības.
Latvijas Valsts radio, neraugoties uz visiem pārmetumiem, ko viņiem izsaka, ir ļoti populārs. Programma kopumā ir pamatīgi pārdomāta un tā lieti noder visdažādākajām gaumēm un vēlmēm pēc informācijas.
- Varu jums tikai piekrist, kā arī piebilst, ka Latvijas radio strādā profesionāli un ieinteresēti žurnālisti, kas ir savas lietas fanātiķi un kuri, starp citu, atšķirībā no daudzām privātām stacijām, raidījumus vada literārā latviešu valodā, kā jau tas žurnālistiem pieklājas.
- Jā, jums taisnība, radio ir nesalīdzināmi labāks par mūsu valsts televīziju, ko pierāda jevkura skatītāju aptauja: cilvēki vairāk skatās Ostankinas TV, nekā mūsu pašu TV. Ostankinas ziņas aptver visu pasauli, ko mēs ar savu mazo rocību nevaram apmaksāt.
Atgriežoties pie radio, jāuzsver, ka šodien mums vajadzīgi visi - gan valsts, gan komercradio, jo katram no tiem ir sava noteikta vieta sabiedrībā. Dažkārt gan šķiet, ka komercradio atspoguļotie fakti un notikumi nav tik nozīmīgi un informatīvi, taču jāatceras, ka cilvēki vēl mācās strādāt un atrast savu vietu. Un tomēr viņi veido vidi, kaut vai apsveicot sava pagasta vai mazpilsētas ļaudis vārda vai dzimšanas dienās. Ko darām mēs? Esam centušies maksimāli atbalstīt jaunos, jo uzskatām, ka viņi ne tikai veidojas un mācās, bet, ka ar laiku atradīs savu klausītāju un kļūs tiem nepieciešami. Šī izaugsme ir jāveicina. Iesākumā mēs pat uz riska robežas atbalstījām un ļāvām viņiem "iet gaisā".
- Tas ir lieliski, ka jūs atbalstāt un veicināt privāto iniciatīvu, tai skaitā "nenogriežot skābekli" arī materiāli, bet veidojot pieņemamas cenas, tāpēc šo staciju rodas aizvien vairāk, un tomēr, kādu jūs redzat to nākotni?
- Man gribētos, lai šīs programmas vairāk specializētos, lai katra no tām aizņemtu savu nišu. Man personīgi nebūtu iebildes, kaut iepriekšējā Radio un TV padome kopumā ne visai veicināja šo domu, ja būtu atsevišķi raidītāji, kas veidotu dažādas nacionālās programmas, piemēram, poļu, armēņu, ebreju un citas. Bez kādas runāšanas par likuma izpildi, ka tik un tik procenti jāraida latviešu valodā. Piemēram, Amerikā starp ļoti daudzām radiostacijām ir vairākas nacionālās stacijas, kas raida gan Eiropas, gan Āzijas, gan Āfrikas valstu valodās un ne tikai. Šādu radiostaciju darbību es tikai atbalstītu un veicinātu.
Starp citu, man nekādi nav pieņemams Saeimas akceptētais apzīmējums - komercradio, tādtad - bizness un "naudas taisīšana". Bet kur paliek tas, ka raidījumi domāti cilvēkiem, viņu garīgajai atslodzei vai jaunu zināšanu ieguvei. Manuprāt, vienīgā biznesa daļa ir ienākumi par reklāmu, lai tāds privātais radio vispār varētu eksistēt.
- Taču šodien par komercradio tikpat labi var saukt arī valsts radio, jo arī tur pārraida sludinājumus un reklāmas. Diemžēl valsts dotācijas ir tik niecīgas, ka radio ar to nespēj izdzīvot.
- Normālās valstīs, kur sabiedriskajam radio eksistences avots ir valsts nodrošināts, reklāmas ir aizliegtas tieši tāpēc, lai varētu eksistēt privātais radio, jo sabiedriskais radio ar saviem lielajiem tīkliem vienmēr būs prioritārs. Kas atliks privātajiem? Tikai ķerties pie nepatīkamiem pasākumiem, veidot programmas, kas atbilst kādu atsevišķu grupu interesēm, bet ne sabiedrībai. Piemēram, Kubā ir piecas radioprogrammas un neviena no tām nav līdzīga cita citai. Man sevišķi interesanta šķita "Radio pulkstenis", kur divi diktori 55 minūtes lasīja ziņas, kam sekoja laika pieteikums, minūtes signāls un atkal ziņas. Klausītājs katru minūti uzzināja pareizo laiku un to, kas notiek pasaulē un iekšzemē.
- Šobrīd mūsējie vēl nav tik bagāti, lai tādā veidā ziņas spētu pirkt.
- Domāju, ka tas notiks drīz. Un tomēr, lai pastāvētu, jau šodien nopietni jādomā par savu vietu radioviļņos. Man personīgi patīk tas, kā tagad strādā Radio 2, Super FM. Šīs stacijas bez liekām pūlēm var atšķirt no pārējām. Un es zinu, ka cilvēki, kas tur strādā, ir pārliecināti par to, ko viņi grib.
1990. gads mums visiem pavēra iespējas privātai iniciatīvai. Bija tādi, kas neticēja sekmīgam iznākumam un neko tā arī neuzsāka. Bija bailīgie. Bija neprātīgie un neapdomīgie, kas tagad lād tā laika pašu nemākulību. Un bija arī tie, kuri soli pa solim gāja uz priekšu un izturēja, kuru darbības pamatā, nebija fiksā idejavien, bet gan pārdomāta ilglaicīga programma. Tāda bija arī Radio 2 dibinātājiem Mārim MEDNIM, Jānim LEJAM un Jānim MELLĒNAM. Pirmajiem privātā radio īpašniekiem mūsu valstī.
M.Mednis: - Ideja piederēja Jānim Mellēnam. Viņš kādu laiku pabija Anglijā, dzēra kopā ar Godmani alu, vēroja dzīvi un pārbraucis teica: jātaisa radiostacija. Kāpēc gan ne, nodomāju. Piemēram, toreizējais Sakaru ministra vietnieks Vilis Līcis un Radio un Televīzijas centra direktors Inārs Jēkabsons ticēja tieši Lejam, viņa zināšanām un profeionalitātei, un mums veicās - Līcis un Jēkabsons deva savu svētību.
J.Leja: - Protams bija arī risks ar visu ideju iekrist uz mutes dubļos, bet, kas neriskē tas nevinnē! Un vēl kas bija svarīgi, - mūs atbalstīja tehniskie darbinieki, īpaši jau Inārs Jēkabsons, Vilis Līcis, Uldis Rutks. Vēlāk mums pievienojās un daudz izdarīja Māris Cēsnieks. Bet, pats galvenais, ka bija brīva frekvence kas it kā nevienam nebija vajadzīga. To uzsvēra arī Inārs Jēkabsons, teikdams: jūs būsiet pirmais neatkarīgais raidītājs Latvijā, jūs būsiet pirmie, kas izmanto FM frekvenci.
M.Mednis: - ir avoti Maskavā, kas saka, ka mēs patiešām esam pirmā privātā radiostacija. Vēl no pirmajiem bija Europa plus, taču tur puse kapitāla piederēja Krievijas valstij, bet otra - francūžiem. Tolaik strādāja arī Radio ROKS, bet šī stacija bija reģistrēta Oslo, un tā sarakstos netika iekļauta. Tā kā, vienalga, no kuras puses mēs skatītos, faktu, ka mēs esam pirmā neatkarīgā radio stacija, mums neviens nevar atņemt.
- Kāds bija jūsu tehniskais nodrošinājums?
J.Leja: - Mēs sākām ar visvienkāršāko tehniku - neliela pults, kāda atrodama katrā lauku klubā, pāris vienkāršu mikrofonu, tas arī viss. Nevēlējāmies iestigt parādos, jo tomēr īsti nevarēja zināt, ar ko tas viss beigsies.
- Kāda bija raidijummu kvalitāte?
j.Leja: - Pirmajās nedeļās tā nebija spoža, bet drīz vien iegādājāmies dažādus kompresorus un citu tehniku, kas kvalitāti ievērojami uzlaboja.
M.Mednis: - Radio svarīgākais tomēr ir tas, ko mēs raidām. Starp citu, mūsu studijas iekārtas joprojām ir ļoti vienkāršas. Tikai pats nepieciešamākais, kas nodrošina skaņas kvalitāti.
- Jūsu galvenā iespēja - cilvēki, kuri pie jums strādā, viņu idejas, talants un prasme.
M.Mednis: - Tas viss ir pareizi, taču ir kāda dilemma. Cik daudz mēs spējam samaksāt... Es pat smejos, ka mēs strādājam zemē, kas līdzīga Flinstonlandijai. Un tomēr mūsu reportieri ar bloknotu un lodīšu pildspalvu apkārt neskraida, iespēju robežās esam sagādājuši visu nepieciešamo. Bet, piemēram, Lejas kungs darbā izmanto savu personīgo aparatūru.
- Atgriežoties pie Radio 2 iesākuma, es jūs Jāni, redzu kā cilvēku kurš noteica raidījummu idejisko virzību.
J.Leja: - Es savu žurnālista karjeru esmu sācis kā ziņu reportieris "Panorāmā". Ne velti manā izpratnē galvenā žurnālista rupjmaize ir ziņas. Un tomēr es ar prieku un gandarījumu klausījos, kādas idejas klāsta jaunie cilvēki, klausījos un klusībā tikai akceptēju.
- Jūsu pirmais raidījums izskanēja 1991. gada 5. augustā.
M.Mednis: - Jā, sāka skanēt ziņas un mūzika, ko mēs saņēmām pa satelītu no Oslo. Viens no pirmajiem ziņu lasītājiem bija Andris Auzāns, kas tagad strādā NTV 5.
J.Leja: - Es ļoti priecājos par to, ka Māris mani uzaicināja piedalīties radio dibināšanā. Tas bija interesants laiks, - gan saistīts ar risku, ar to, ka dažkārt mēs taustījāmies kā pa miglu, arī bīstams tas laiks bija. Mūsu Rīgas Neatkarīgais raidītājs bija vienīgais Rīgā, kas strādāja visas puča dienas un naktis.
M.Mednis: - Latvijas Radio kādu laiku pārtrauca raidīt, mēs palikām vienīgie, kas strādājām patiešām ļoti bīstamos apstākļos, jo ik brīdi varēja notikt omoniešu iebrukums. Mēs uz to bijām gatavi.
- Tikai pateicoties jums, mēs tajās dienās sapratām, cik milzīga, neovērtējama nozīme ir informācijai.
M.Mednis: - Taču šodien tas viss jau aizmirsies. Es nedomāju, ka mākslīgi būtu jāreanimē pagātne, taču jānovērtē gan. Mūs divas reizes gribēja izslēgt. Pirmo reizi omonieši, kas bija uzkāpuši televīzijas tornī un šāvuši pa raidītāja durvīm.
J.Leja: Durvis ir tērauda, un lodes lēca atpakaļ, acīmredzot, viņi sabijās, ka var savainot paši sevi. Tā raidītājs palika dzīvs. Neaizmirsīsim arī to, ka tad ar Latvijas Televīzijas un Radio centra gādību jau darbojās mobilo sakaru tīkls, un pirmā bāzes stacija atradās tieši televīzijas centrā, kur saimniekoja omonieši. Tajās dienās mobilie sakari valdībai, iekšlietu ministrijai un dažām struktūrām bija vienīgā iespēja sazināties ar ārpasauli, jo kā zināms, tālsakaru centrāle bija ieņemta. Paldies Dievam, omoniešiem nebija precīzu ziņu par bāzes stacijas atrašanās vietu. Lai arī viņi tirdīja tehniskos darbiniekus, pēdējie visdažādākajā veidā mānījās, un omonieši bāzes staciju ilgi nevarēja atrast. Inārs Jēkabsons, strādādams savā darba kabinetā, ik brīdi raudzījās uz mobilo telefonu, vai tas vēl darbojas, vai zaļais signāls spīd. Un tad kādu brīdi tas izdzisa, izdzisa pavisam. Omonieši tomēr bāzes staciju bija atraduši un "nogrieza" jebkādus sakarus. Tomēr, neskatoties uz visu, krietnu sprīdi pirms šīs vardarbības sarunas notika. Un tas valstij bija neatsverams fakts. To Jēkabsona kungs aizmirsa pateikt, bet - viņam, vairākiem viņa kolēģiem par to ordenis pienāktos.
M.Mednis: - otro reizi mūs gribēja izslēgt Skujiņa kungs, kas radio un televīzijas padomē iestājās par šo jautājumu, bet Inārs Jēkabsona kungs esot sacījis: nu tad kāpiet tornī un mēģiniet to izdarīt! Tā bija radio un televīzijas centra direktora pozīcija. Savukārt tagad mēs esam trešajā posmā, jo nu, lūk, būs jāiet uz jauno radio un televīzijas padomi un jāpierāda, ka esam sabiedrībai vajadzīgi.
- Bet, kā to pierādīt? Vai balstoties uz tā sauktajiem socioloģiskajiem pētijumiem, kas manuprāt, ir stipri vien subjektīvi?
J.Leja: - Arī man tie atgādina agrākos komunistiskos pētījumus, ka lietām jāpieiet šķiriski. Tagad taču katra partija tā saukto socioloģisko reitingu uztaisa tādu, kādu tā vēlas redzēt un cilvēkiem parādīt. Es domāju, ka tieši sabiedrībai būtu jāizšķir, vai tai vajadzīgs kāds no valdības neatkarīgs raidītājs, vai nē. Vismaz tā man nākas spriest, raugoties uz jauno televizijas un radio likumu.
- Tas lielākoties atspoguļo nevis sabiedrības vajadzības, bet noteiktas grupas intereses.
J.Leja: - Katra partija taču to deķīti rauj uz savu pusi. Kādreiz Servantess rakstija, ka visiem vecākiem viņu bērni liekas paši skaistākie, taču kas attiecas uz gara bērniem, tad šie maldi ir vēl lielāki.
- Neskatoties uz dažādiem klupšanas akmeņiem, kas likti ceļā, jūs savu darbību paplašināt un tagad jūsu radio raida ne tikai FM, bet arī vidējos viļņos, kā arī krievu valodā.
M.Mednis: - Jā, tagad mēs esam vienīgā stacija, kas pilnu laiku raida krievu valodā. SWH Plus raida tikai no 7 rītā līdz 7 vakarā. Var jau teikt, ka visiem raidījumiem jābūt valsts valodā, un tas būs pareizi, taču realitāte ir tāda, ka vairāk nekā 50 procentu valsts iedzīvotāju latviešu valodu nesaprot, taču informācija viņiem tāpat ir nepieciešama. Nesagrozīta informācija. Mēs negribam šos cilvēku atstāt savā vaļā, kā, piemēram, Amerikā, kur bieži ir brīdinoši uzraksti: tikai baltajiem, vai tikai melnajiem. Var piekopt arī tādu politiku, taču tā neizbēgami ved uz nacionālajiem konfliktiem kā piemēram Serbijā. Tāpēc svarīga ir lojalitāte, ar kādu masu mediji izturas pret savu valsti. Žēl, protams, ka mūsu valstī nav smalkas, līdzsvarotas politikas nacionālajos jautājumos.
J.Leja: - Runājot par raidījumu saturu, es gribētu minēt formulu, ko mēs ievērojam ikdienas darbā: radio reportieris nedrīkst domāt par to, kā pārdādīt sevi, bet viņam stipri jādomā par to, kā parādīt un izcelt savu respondentu. Taču uz šīs elementārās atziņas daudzi slīd kā uz banāna mizas. Ne tikai mūsu radio.
M.Mednis: - Tas ir grūts uzdevums - atrast cilvēkus, kuri spēj saistīt klausītāju uzmanību, kuri spēj atrast saistošas tēmas un kam piedevām ir radiofoniska balss. Loreta Bērziņa, Ingvilda Strautmane, Ija Tomina - lūk, meitenes, kurām tas izdodas. Radio nav sprints, tas ir maratons, kam nepārtraukti jāgatavojas.
J.Leja: - Es gribu lūgt uzsvērt, ka nu jau divus gadus aktīvi esmu saistījies arī ar NTV 5 un tāpēc vairāk prom no Radio 2>. Radio ir drošās rokās un to vada Māris Mednis, radio attīstās un nostiprinās. Un nemaz negrimst. Nupat kā uzlikt jauns raidītājs, arī tas liecina par stabilitāti.
- Vai tas nozīmē, ka pats vairs nevadīsiet nevienu raidījummu?
J.Leja: - Kā nu nē! Vismaz reizi nedeļā uzstāšos pie mikrafona. Esmu nācis no laikiem, zinu, kā jākopj lopi, kā jāapstrādā zeme, un to man neviens nevar atņemt. Ar to es lepojos. Un tā ir mana tēma. Starp citu, runājot par raidījumiem vidējos viļņjos, mani ir apstājusi ideja tos padarīt nepieciešamus tieši lauku iedzīvotājiem, jo tur ir saglabājušies gan vecie aparāti, gan ierastais klausīšanās stils.
- Un visubeidzot, ko es neesmu jums pavaicājusi, bet ko jūs noteikti gribētu pateikt?
M.Mednis: - Atgādināt, ka mūsu kopējais raidīšanas ilgums ir 36 stundas diennaktī, un ka mēs esam piecdesmit cilvēki, kas strādā saviem klausītājiem. Salīdzinājumam, - sākām mēs tikai mazliet vairāk par pieciem.
J.Leja: - Es gribētu novēlēt visiem citiem privātajiem radio, lai tie skan ilgi, dzidri un skaisti, lai nevienai radiokompānijai nebūtu nedz materiālu, nedz tehnisku problēmu. Lai skan!
Ar Ināru JĒKABSONU,
Māri MEDNI un Jāni Leju
sarunājās Ruta DARBIŅA
Kā šodien atceros laiku, kad parādijās SWH, tad vienu brīdi abas raidstacijas sportoja - viena laižot tieši to pašu ko otra, bet ar nelielu aizkavēšanos (toreiz MP3 no PC bija kosmoss). Tā viņi tur noākstijās kādas 2 dienas. Kurš kuram toreiz plaģiātu taisija - neatceros.
Vel bija precīzs Radio 2A džingls tikai ar nomainītu tekstu - "Radio 2A ir labāks nekā SWH", to gan ātri aizgrieza.
Kopumā - cepuri nost tam trio kas uzveidoja šo radio.
Pievienot komentāru
Vajadzēs gan ielogoties lai komentētu.
Vērtējums
Rating is available to Members only. Please Login or Register to vote.
19/01/2018 23:26:44