Sanāca kopā visdažādākie ar televīziju saistītie cilvēki: sabiedriskoattiecību aģentūras SlA "Legāts" direktors Igors Meija, politoloģe Ilze Ostrovska, Latvijas Masumediju centra prezidente Regīna Šulca, neatkarīgais eksperts Ilmārs Muuls, raidorganizācijas "TV Rīga" vadītājs Aleksandrs Mirļins, LTV ģenerāldirektora padomnieks mākslinieciskajos jautājumos Ansis Bērziņš, LTV juridiskās daļas vadītājs Imants Smimovs, LTV programmu direktors Arvīds Babris, NRTP loceklis Baldūrs Apinis, NRTP jurists Mārcis Ločmelis, NRTP loceklis Juris Putriņš, kurš pārstāv pats sevi, LMM redaktors Dainis Īvāns, izdevuma PRO MEDIA redaktore Maiga Circene, lai diskutētu par LMM seriālu "Manipulācijas".
Lai dzīvo manipulācijas!
I.Meija:LTV nekas jauns nenotiek, gluži otrādi - iestājusies degradācija. LMM faktiski ir pēdējā avīze, kurā var izteikties bez cenzūras tie cilvēki, kuri ir palikuši ārpus pašreizējās nomenklatūras. Intervijai ar mani bija ļoti īpatnējas sekas - izrādījās, ka tā domāju ne tikai es, bet vairāki citi cilvēki šajā valstī, kas ir saistīti ar televīziju, un nebūt ne tie pēdējie. Protams, katrs vadās no tā skata punkta, no kura viņš ir saskāries ar šo sistēmu, kura ietver sevī daudzus elementus - tā ir nauda, reklāma, nozares vadības un uzņēmumu vadības savstarpējās attiecības. Jau tas viens fakts, ka mēs te sēžam, ir publikāciju rezultāts.
I.Ostrovska: Viss sācies ar to, ka televīzijā absolūti nav sakārtots autortiesību jautājums. Lai stundu runātu, man jāuzraksta kompjūterā 20 lappuses. Ja iesniedzu šīs 20 lappuses redakcijā, man uz tām ir autortiesības. Mani stundu filmē, bet televīzijā visiem nospļauties, kas ar šo materiālu notiek. Montē, kā grib, liek kā grib, beigās atstāj divus teikumus, izmontējot tos no konteksta. Jūs esat profesionāļi, jūs saprotat, kas notiks, ja avīze no 20 lpp. gara raksta izraus tikai divus teikumus? Ja būs sakārtotas autortiesības, tad daudzas problēmas izpaliks. Pārsteidz tas, cik drausmīgi autoritatīvs hierarhisms valda valsts televīzijā. Pēc intervijas LMM man zvanīja vairāk vai mazāk pazīstami cilvēki, kas strādā valsts televīzijā un kratīja sirdi ar vienu noteikumu, ka neko nedrīkst stāstīt tālāk, jo viņiem ir svarīgi saņemt algu un palikt savā vietā. Katra saruna bija subjektīva, bet no visām kopā varēja izveidot objektīvu secinājumu, kurš gan nebija nekāds jaunais, un deva iespēju saskatīt iemeslus sliktai kvalitātei - ekonomiskie, administratīvie, izglītības. Veidojas apburtais loks - cilvēki visus šos iemeslus izprot, bet nevēlas loku saraut.
D.Īvāns: Lai mainītu situāciju Latvijas televīzijā, radīta organizācija, kurn sauc par Nacionālo radio un televīzijas padomi. Ļoti iespējams, ka pārmaiņus norit mums kādos neredzamos līmeņos.
B.Apinis: Šobrīd valsts televīzija nevar būt neatkarīga, jo tā saņem naudu no valsts ar to politiķu rokām, kuri nobalso par budžetu. Politiķiem ne visai patīk valsts televīzija, jo viņi balso katru gadu par mazāku naudu. Mēs nevaram pārmest politiķiem, ka viņi ir izveidojuši valsts televīziju, kurā lielākā daļa žurnālistu, par to es esmu svēti pārliecināts, gan iekšēji, gan savā uzvedībā un savā darbā, seko principiem būt par sabiedrības interešu aizstāvjiem un cenšas būt tādi paši neatkarīgi un godīgi žurnālisti kā jebkurā no privātajiem preses izdevumiem. Ja mēs runājam par šīs televīzijas administratoriem vai pārvaldītājiem, tad šīs lietas vajag stingri nodalīt. Vienīgais ceļš kā valsts televīzijai kļūt neatkarīgai - jāpāriet uz neatkarīgu finansējumu - tā būtu saruna par abonentmaksas ieviešanu, bet domāju, ka nedrīkstētu uzlūkot situāciju kā sastingumā esošu - apgalvot, ka tā neattīstās, būtu vismaz melīgi. Šeit ir LTV pārstāvji un domāju, ka viens no visnepareizākajiem izejas punktiem mūsu sarunā ir tas, ka mēs ceturtās varas pārstāvi - Latvijas Televīziju - pasniedzam kā padomes - piedēkli. Tas tā nav.
I.Ostrovska: Es pilnībā pārzinu televīzijas specifiku, es trīs reizes pārvaicāju, vai tiešām jūs visu interviju rādīsiet? Nerunāju tikai par šo interviju, bet arī par interviju Rubenim uz 18. novembri, kur no stundas palika tikai divi teikumi. Man pateica: «Jūs neesat vienīgā, ar visiem mēs tā darījām.»
A.Babris: Izteikums, ka LTV eksistē cenzūra, ar jūsu piemēriem ir pilnīgs absurds.
I.Ostrovska: Jūs tā runājat, it kā nemaz nezinātu, kas ir cenzūra.
A.Babris: Es pabeigšu. Katrs raidījums, katra cilvēka intervija tiek montēta. Ja jums ir pretenzijas, jūs varat sūdzēties. Es esmu intervējis ASV senatorus, visdažādākos cilvēkus un neviens man nav jautājis, cik tu no tās intervijas atstāsi.
B.Apinis: Es mazliet brīnos par to, ka mēs izvirzām pretenzijas televīzijas žurnālistiem un sākam liegt viņu tiesības veidot raidījumu. Nevajag būt tik pašpārliecinātiem un uzskatīt, ka no stundas garas intervijas nekas nebūs īsināts. Sevišķi par to gribas runāt LMM materiālu kopas priekšā. Par cenzūru, necenzūru, par vienpusīgiem vai daudzpusīgiem viedokļiem.
I.Ostrovska: Katram profesionālam žurnālistam ir jāzin, cik minūtes viņš var atvēlēt katram cilvēkam. Tāda starpība - viena stunda un divi teikumi - ir neprofesionālisms. Mani ir ierakstījuši daudzas reizes un neesmu cēlusi nekādas pretenzijas, nekad viss nav aizgājis tīrā veidā, bet, piedodiet, visam ir savas robežas.
A.Bērziņš: Gribētu bilst, ka Televīzijā diskusijas risinās ļoti aktīvi un raidījumu izvērtēšana notiek divas reizes nedēļā. Gan pirmdienās, gan piektdienās tiek recenzēti pilnīgi visi raidījumi abās programmās.
I.Ostrovska: Vai šādā gadījumā neieiedarbojas zināma pašcenzūra?
A.Bērziņš: Domāju, katrā žurnālistā ir pašcenzūra.
A.Mirļins: Manuprāt, mēs vienlaicīgi mnājam par divām dažādām lietām. Kad no Šķēles kancelejas cilvēki brauca uz Panorāmu un mēģināja no tās sižetiem kaut ko izņemt ārā, tā ir bijusi cenzūra. Valsts televīzijas ģenerāldirektors ir nozīmēts no NRTP, viņš ir pierādījis, ka ir spējīgs vadīt televīziju, un viņš nosaka standartu. Bet pilnībā piekrītu Ostrovskas kundzei, ka no paša sākuma tie standarti nav saprotami tiem cilvēkiem, kuri ir iesaistījušies darbībā un, ja es būtu aicināts uz stundas interviju, tad uz diviem teikumiem nepiekristu. Bet vai tā ir galvenā problēma, par kuru mums šodien būtu jārunā?
Manipulāciju ieroči
D.Īvāns: Runā, pastāvot cilvēku grupa, kuriem LTV "pieder", kuri diktē noteikumus.
B.Apinis:Padome, kurā pārstāvjus izvirza pie varas esošās vairākuma partijas Saeimā, nevar būt pat teorētiski neatkarīga. Uzskatu, ka esam sanākuši padomē realizēt vairākas klasiskas teorētiskas lietas, lai tuvinātu mūsu sabiedrisko mediju pārraudzību tam modelim, uz kuru mēs tiecamies visā savā valstī. Nu ko - tagad pārmetīsim tiem politiķiem, kuri izveidoja mūsu valsts atjaunošanas procesus, ka viņi ir izveidojuši padomes? Izņemot pašreizējos aktīvos politiskos spēkus, neredzu tik izteiktus sabiedrības pārstāvjus gan individuāli, gan kaut kādu tiesisku organizāciju veidā, kas šobrīd varētu pārņemt šo funkciju. Bet domāju, ka padomei jānosprauž četri vai seši gadi šim sasaukumam, jābūt iniciatorei un situācija ir jāmaina. Ja mēs pēc kādiem sešiem gadiem redzēsim, ka padomi vada tikai pie varas esošie politiķi, tad šī padome un arī mūsu pēcteči, kas mūs nomainīs, nebūs savu darbu izdarījuši. Katram padomes loceklim par to ir jādomā un vajadzētu izvairīties no tām politiskām kaujām, kas, diemžēl, notiek padomē arī šodien.
D.Īvāns: Arī padomē ir citi viedokļi, jo Apiņa kungs sākumā minēja, ka Putriņa kungs, būdams padomes loceklis, šodien piemums padomi nepārstāv.
J.Putriņš: Vai Latvijā masu medijos ir demokrātija? Ir skaidrs, ka cilvēki savu izvēli izdara, vadoties no tā, ko viņi redz televīzijā. Būtu naivi noliegt to apstākli, ka šajos pārejas laikos televīzija ir manipulācijas ierocis kāda grupējuma rokās. Nebūsim bērni, jo mēs esam atnākuši uz atklātu sarunu, kaut gan atklātai sarunai juristu klātbūtnē varētu būt nepārredzamas sekas. Par kādu demokrātiju sabiedriskajā televīzijā var runāt, ja cilvēki tur tik tiešām baidās no represijām? Man ir sakari ar Igauniju, un es nevaru saprast Latvijā notiekošo. Atnācu pirms diviem gadiem un uzzināju, ka LTV veidodempingu Baltijas reklāmas tirgū. To es uzzināju Lietuvā, nevis Latvijā. Ir pagājuši divi gadi, apmēram tie paši 5 miljoni 1998. gadā aizplūst starpniekiem. Esmu pārāk neizglītots vai arī pārāk nesaprotošs, lai to visu pamatotu. Kabeļtelevīzijas grib veidot savus raidījumus. Ir likums, kas nosaka, ko drīkst un ko nedrīkst rādīt. Bet kā pēc kabeļtelevīzija nevar veidot raidījumus, un tām jāpiedalās kaut kādā konkursā, kuru organizē padome? Nekur pasaulē tā nenotiek. Esmu parlamenta ievēlēts padomes loceklis, bet nevam panākt, lai padome nodotu ekspertīzei šo savu lēmumu, jo nekādi nevaru saņemt padomes priekšsēdētāja parakstu. Varbūt esmu aizrunājies pārāk tālu, bet tāds nu ir mans viedoklis attiecībā uz cenzūru un demokrātiju.
D.Īvāns: Tad man rodas iespaids, ka LTV ir naudas pumpītis, kurā no valsts budžeta tiek iepumpēta nauda, izmantota valsts tehnika, un šī nauda aiziet starpniekiem. Vai Smimova kungs varētu komentēt tieši šos aspektus un pateikt, cik kļūdains ir mūsu autoru viedoklis?
I.Smirnovs: Ļoti patīkami, ka mums ir aizsākusies šāda diskusija. Beidzot mēs esam tikušies. LMM rakstus nenosauktu par intervijām, jo neviens LTV darbinieks tur nav intervēts. Tur ir tikai vai nu
pašu žurnālistu, vai arī citu cilvēku domas un minējumi. Man tas liekas nenopietni. Vēstulē, kuru mēs rakstījām, mēs izklāstījām faktus, kā arī lūdzām atsaukt minējumus un melus, bet nu - par šo lietu lai kam runāsim kaut kur citur. Ļoti negribētos, lai pēc šīs diskusijas presē parādītos raksts, kurā mēs izskatītos ne pārāk labā gaismā sakarā ar intervijām un autortiesībām. Ja mnājam par naudas plūsmu un tās izlietojumu, tad varu apgalvot: LTV savā darbībā ievēro visus likumus, visas tiesību normas un visas summas tiek izlietotas likuma no teiktajā kārtībā.
I.Muuls: Strādāju valsts uzņēmumā līdz 95. gada beigām, kad tas tika pārveidots par Valsts bez peļņas SIA "Latvijas Televīzija". Kāds ir SIA statuss - tā ir valsts televīzija vai sabiedriskā televīzija? Viena lieta ir finansējums, otra - kādai auditorijai programmas ir domātas? Negribu pārmest nevienam no NRTP locekļiem, viņi nav pie vainas, bet pašā likumdošanā ir ielikts nepareizs princips, jo NRTP ir valsts kapitāla daļu turētā ja bezpeļņas SIA "Latvijas Televīzija" un tajā pašā laikā, pārraugot komerc - un kabeļtelevīziju darbību, veidojas interešu konflikts, jo būtībā NRTP uzrauga valsts televīzijas konkurentus. Man ir bijusi iespēja iepazīties ar lielāko daļu likumdošanas Austrumeiropas valstīs - nekur nav šāda principa, ka viena padome, kura ievēlēta pēc politiskā principa, kontrolē visu nozari kopumā. Ja runājam par tehniku un tai atvēlētajiem līdzekļiem, tad jāatkārto Ostrovskas kundzes teiktais, jo pēc aiziešanas no televīzijas man joprojām ļoti daudz zvana televīzijas tehniskie darbinieki, prasa padomus, uzdod jautājumus un visu iespējamo informāciju par tehniskiem jautājumiem saņemu tieši no viņiem. Ja uzmanīgi izlasa Radio un televīzijas likumu, tad pašās beigās ir pārejas noteikumi, kuru 8. punkts skan sekojoši: "Ministru kabinets sadarbībā ar NRTP sešu mēnešu laikā izstrādā valsts tehniskos standartus un nosaka to spēkā stāšanos kārtību." Te nu jāmet akmentiņš NRTP lauciņā, jo šodien šādu standartu vēl joprojām nav un tā pēc nopirktā tehnika tīri no tehniskā viedokļa ir tāda, kura pēc pāris gadiem varbūt nevienam arī nebūs vajadzīga, jo programmu formēšanas standarti Eiropā šodien tiek veidoti centralizēti, lai visa Eiropa varētu ar programmām apmainīties. Pēc tās informācijas, kum man snieguši LTV strādājošie tehniskie darbinieki, laba daļa no iekārtām ir izvēlēta nebūt ne pēc Eiropas standartiem un tāpēc lielais tehnikas iepirkums uz līzinga principa ir pietiekami šokējošs. Nu un atkal ir jārunā par tā saucamo cenzūru. Saku LTV tehniskajiem darbiniekiem - kādēļ tad klusējat, kādēļ neko nesakāt? Atbilde ir viena - ja mēs to pateiksim, tad mūs tūlīt izmetīs no darba.
Vērā ņemamas lietas
M.Circene: Daini Īvān, paskaties lūdzu uz sevi no malas un pasaki godīgi, kādas tiesības LMM ir uzņemties neatkarīgu soģa lomu, ja tiem, kurus tu esi uzaicinājis, ir dziļi personiski iemesli? Ilmār, kā var cilvēks, kas ir atlaists no darba televīzijā, un viņa sieva veidot šeit materiālus vienu pēc otra par televīziju? Kas tā ir par objektivitāti? Esmu runājusi ar Arni Bergu, kas ir atbildīgs par tehnikas iepirkšanu, man atbildēja - tehnika ir iepirkta atbilstoši tam, kāda bija nepieciešama, strīdēties par to, kam kas labāk patīk - Philips vai Sony nav vērts. Tā ir vienīgā atšķirība.
Jau pats pamats, ko dara LMM, liecina, ka nav nekādas demokrātijas.
D.Īvāns:LMM nedara neko citu, kā publicē autom viedokļus.
M.Circene: Jūs visus esat aizvainojuši un jums liekas, ka pieaicināto cilvēku spriedums ir objektīvs?
R.Šulca: Jūs maldāties, mēs esam iepriecināti. "Aiztaisīt muti!" - to mēs dzirdam jau trīs gadus no tā brīža, kad tagadējais padomes priekšsēdētājs netaktiski bļāva Doma laukumā, lai likvidētu iepriekšējo padomi un pats iekļūtu siltā vietiņā. Un es ļoti labi saprotu, kāpēc tas viss tā notiek un kā labā. Es priecājos, ka Rubenis tajā spēlītē "Mini mani" neko citu neprot pateikt, ka tikai «Vau! Super!» Tas būtu Nacionālās padomes priekšsēdētājs? Paldies Dievam, ka tādi raksti LMM ir parādījušies, jo cilvēki vismaz var izteikt to, kas viņiem sāp jau trīs gadus.
B.Apinis: Kas tad ir pateikts? Neviena reāla fakta šajos materiālos nav.
D.Īvāns: Tādā gadījumā man interesētu NRTP joprojām neizpaustais fakts - vai tiešām 7. kanāla studijas slēdza tikai tāpēc, ka tās bija neveiksminieces? Šis jautājums sabiedrībā joprojām nav izrunāts.
B.Apinis: Katrs no mums, kas šeit runā, izsaka lietas, kas būtu vērā ņemamas. Bet, ja mēs runājam par cenzūru vai necenzūru, par to, kurš ir pie varas un kurš ir godīgs, kurš nē, lūdzu neņemsim par pamatu šīs publikācijas. Gribu teikt, ka aprakstītais - tas būtu ļoti maigi teikts, ir slikts, neprofesionāls darbs, kas brīžiem robežojas ar ļaunprātīgu muļķību, emocijas ir ņēmušas virsroku un stāvējušas pāri visam. Daini, es jau tev pēc pirmajiem rakstiem esmu tiecis - lai atnāk tas cilvēks, kas to raksta, un es viņam pastāstīšu, kas par ko atbild, kas uz ko attiecas, jo arī šīs elementārās lietas autors nejūt, varbūt tāpēc, ka tas ir kolektīvs darbs. Šeit tika runāts par tehnisko attīstību. Kurš no klātesošiem ir pārliecināts, ka televīzijas tehnika ir brīnišķīgā stāvoklī? Jūs visi labi zināt, ka televīzijas ģenerāldirektora stāvoklis šodien ir ļoti labils. Man jābrīnās, ka mēs vēl lieku reizi pārrunājam ļoti vecas un daudzreiz izrunātas lietas. Šobrīd, pirms vēl nav zināmi TV audita pārbaudes rezultāti, būtu veltīgi izteikt dažādus minējumus, jo slēdzieni būs nopietni, iespējams, ka arī dažādi, nezinu, kādi - pozitīvi, negatīvi. Tas būs cits līmenis, kā rezultātā arī padomes secinājumi un viedokļi varētu mainīties. Nesaprotu, kāpēc LMM nav dots vārds nevienam no padomes, ne no jaunajiem, ne vecajiem, kāpēc neredzu plašāk piefiksētu viedokli no televīzijas darbinieku puses?
Mazā Budapešta
I.Ostrovska: Pašos pamatos ir ļoti labi un dziļi konceptuāli, ka LMM ir pieteikta problēma kaut vai klišeju veidā. Problēmu nevar apslāpēt. Gribu pateikt, ka situācija Latvijā vēl ir ļoti laba, jo Ungārijā deviņdesmito gadu sākumā notika tā dēvētie "televīzijas nemieri". Viss sākās ar to, ka nomainīja televīzijas ģenerāldirektoru, Nacionālo radio un televīzijas padomi, atbildīgos posteņos ielika jaunus, naivus cilvēkus, kuri bija salasījušies rietumu teorētiskās grāmatas un tad pusotra gada laikā šādas pārmaiņas noveda līdz ielu demonstrācijām.
A.Mirļins: Gribētu piedāvāt virsrakstu visam teiktajam "Maza Budapešta Rīgā" (smiekli).
I.Meija: Septiņus gadus savā apzinīgā dzīvē esmu pavadījis TV nozarē un saprotu, kas ir tirgus situācija, bet tirgū ļoti bieži ir grūti noformulēt, kurā brīdī sākas negodīga spēle. Vara var spēlēties ar principu - tu esi muļķis, tu neko nesaproti un tas ir normāli situācijā, kad cilvēki cīnās par varu.
J.Putriņš: Nekādi nevaru pierast, ka Latvijā vispār var rasties jautājums - vai presē drīkst runāt par kādu problēmu. Latvijas sabiedrībā šāda dogma ir it kā iecementējusies. Tas ir ļoti bīstams simptoms. Ja valsts televīzija ieiet komerciālā tirgū, tad tā ir komerctelevīzija, un jūtos dziļi vainīgs, ka 7. kanāls tika likvidēts ar labu manipulāciju palīdzību noteiktu interešu vajadzībām, jo tad es vēl nesapratu, kā šis mehānisms darbojas. Un tieši tas ir interešu konflikts, kas Latvijā gandrīz vai aizliedz raidīt - NRTP pārrauga vienlaicīgi sabiedrisko televīziju un komerctelevīzijas. Lielākais kuriozs ir tas, ka padome ari ir uzņēmusies funkcijas atbildēt par to, kas drīkstēs raidīt kabeļtelevīzijās. Pie kam, padome ir veidota visai dīvaini - tās iespējamā korumpētība jau ir iestrādāta likumā. Es jau nerunāju par to, kā tas realizējas praksē. Paldies Dievam, ka LMM ir uzsākusi šo rakstu sēriju, jo lielākajai rakstu daļai piekrītu pilnībā, un ir ļoti žēl, ka mūsu saruna reizēm aizvirzās sānis.
I.Ostrovska: Šodien mēs runājam par kādu grupējumu, grupām, koalīciju partneriem, kas pārvalda nozari. Ja nav skaidra, atklāta kritērija par problēmām, tad, nomainot šo kritēriju, nākamais, kurš nāks aiz jums, jūs iznīcinās. Vissliktākais būs tad, ja sabiedriskā doma nevarēs paust, ko tā par to visu domā. Ja būs viedokļu pluralitāte, tad tā nenotiks.
A.Bērziņš: Jūs minējāt interešu gupu. Kas būtu šī grupa?
I.Ostrovska: Cilvēki, kas strādā Televīzijā, jūtas, ka viņu situācija, kaut minimāli, varbūt arī maksimāli, var tikt apdraudēta, tiklīdz risināsies sarunas. Tā ir dabiska cilvēku pašaizsardzības reakcija. Esmu domājusi Televīzijas darbiniekus - gan vadošos, gan ari tos, kas tur strādā. Pēc pāris gadiem būs cita politiskā situācija, parādīsies citas interešu grupas visām televīzijām kopumā, un, ja tas tā turpināsies, tad vecā interešu grupa tiks nomainīta un, tad jūs (Apinim - A.M.) saredzēsiet visas negācijas un teiksiet - ā, viņi ir ieinteresēti, viņi dara tā un šitādi. Jūs esat visapdraudētākie.
A.Bērziņš: Vislielākie maldi ir tie, ka visu pārvalda kāds grupējums. Ļoti daudziem žurnālistiem ir spēcīga iekšējā cenzūra. Es neticu, ka tas nāk tieši tikai no administrācijas, bet tajā pašā laikā gribu teikt, ka Latvijas Televīzijā pārāk maz ir pausts žurnālistu aktīvais, pilsoniskais, sabiedriskais viedoklis. Jaunā situācija ir vērsta uz visu šo procesu izmaiņām, jo ir nodibināta programmu padome, kas apstiprinās Nacionālo pasūtījumu.
I.Ostrovska: Tad jau ir ļoti labi. Piekrītu, ka tas tā varētu būt. Bet rezultātu pagaidām nav.
A.Bērziņš: Diemžēl. Tā inerce ir pārāk spēcīga. Mums vajadzīga liela vienotība šajā priekšvēlēšanu periodā, lai viss tas, kas notiek LTV, būtu virzīts demokrātijas virzienā. Un tiklīdz notiek kādas deformācijas šajā jomā, jebkurš no mums ir tiesīgs pateikt, ka neiet tā kā vajag.
Grupējumi
R.Šulca: Varbūt es esmu kaut ko pārpratusi, bet Dzintara Zaļokšņa LMM rakstā ir skaidri nosaukti visi uzvārdi, visi grupējumi, kas pārvalda televīziju, kā vārdā viss notiek. Tikai ko tur var darīt?
B.Apinis: Ja žurnālists izsakās tā, kā Zaļoksnis, tad jau zemāk vairs nav kur krist. Vispirms uzraksta, ka tas tā ir un turpat nākamā rindkopā apgalvo - jā, bet īstenībā tas tā nav, lai mani nevilktu pie tiesas.
R.Šulca: Bet es pati esmu pārliecinājusies, ka tas tā ir, un grupējums pastāv.
B.Apinis: Skaidrības labad gribu pateikt Jurim Putriņam, kurš sevi pārstāv kā nepadomes loceklis. Juri, kā rakstīts likumā, padomes priekšsēdētāju ievēl un atceļ pati padome. Viss tavās rokās. Juri, un kā tas bija ar to ģenerāldirektoru? Man liekas, ka mēs visi vienprātīgi vienojāmies par viņa palikšanu amatā? Tu taču zini, kādi mums katram bija viedokļi? Tos nekomentēšu, jo tā ir tikai mūsu atbildība. Ilze, paldies par hrestomatisko pamācību, es tevi ļoti labi saprotu - tas grupējums, kurš atnāks, darīs visu, lai situāciju pasliktinātu vēl vairāk.
D.Īvāns: Šķēles grupējums?
B.Apinis: Jā. Ja jau Meijas intervijā, kurš it kā ir objektivitātes kalngals, ir trīskārtējs slavinājums Šķēlem, kurš atnāks un savedīs visu kārtībā, tas pat ir salikts ritmā, tad, piedod, man zūd uzticība visam pārējam. Kolēģi, es nezinu, kā īsti var glābt šo situāciju, bet kaut kas īsti te nav riktīgi. Lai kā tas nebūtu, tīšām vai netīšām, bet galīgās muļķības ir runātas. Ja jārunā par to informāciju, kura bija sagatavota publicēšanai presē, tad iznāk tā dīvaini - visi tie pārējie preses izdevumi, ar kuriem katru dienu iznāk kontaktēties, tie būtu tā mafija? Tie būtu tie grupējumi? Jūs sevi uzskatāt par vienīgajiem, kuri nav grupējums.
Meklējiet rakstos!
I.Meija: Te ir runa par tā saucamo mājas darba sagatavošanu. Jūs esat algoti darbinieki konkrētā valsts institūcijā, jūs saņemat algu un, ja institūcijas vairākums nepiekrīt šīm publikācijām, kaut vai uzstādījumiem, kuri šeit ir minēti, jums ir iespējams padomes vārdā publicēt atbildi.
J.Putriņš: Mēs dzīvojam valstī, kurā likums tiek ignorēts atklāti un tad sākas sabiedrības demoralizācija. Pirms gada mēs izteicām vienu aizrādījumu, kungi vienojās, ka viss tiks sakārtots līdz pagājušā gada maijam, bet neviens neko neizdarīja. Kad divus gadus likums tiek pārkāpts, tad tiek iesniegts likuma labojums, lai nu filmu demonstrēšanas noteikumu pārkāpšana vairs nebūtu pārkāpums. Pamatojoties uz padomes iesniegtajiem priekšlikumiem, Pēteris Tabūns, parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs, ir iesniedzis Saeimā likuma labojumus un interesanta ir Tabūna replika: «Un tagad tiks stingrāk ievērota prasība, lai bērniem demonstrētās filmas būtu valsts valodā.» Tas bija likumā aiz komata, tagad ir patstāvīgs teikums, viss, kas bija pirms komata, ir izmests ārā. Tā vēstule, kuru ir parakstījis Tabūns, ir cinisma kalngals, jo tas ir izdarīts vienas komerctelevīzijas labā - tā nu būtu mana replika.
M.Ločmelis: Gribu runāt kā cilvēks, kurš ir strādājis pie likuma izmaiņām. Man gribētos ieteikt gan Īvāna kungam, kurš publicēja viedokli par likuma izmaiņām, gan ari Putriņa kungam, uzmanīgāk izlasīt tos dokumentus, kuri bija nonākuši viņu rokās. Man ir jāaicina lasīt šo dokumentu pilnībā un to analizēt.
A.Mirļins: Domāju, ja mums kaut kas ir zināms, to vajag pierādīt, un panākt, lai vainīgie tiktu sodīti. Protams, var teikt - to ir ļoti grūti pierādīt, it īpaši tiem cilvēkiem, kuriem nav iespējas tikt pie kaut kādiem dokumentiem. Nepiekrītu teicienam, ka avīzei nav jāraksta tas, ko ne vienmēr var pierādīt. Avīzēm ir jāraksta, tas ir sabiedrības spiediens. Bet, ja ir zināma atbildība, tad labāk nerakstīt nepierādāmās lietas. Tagad paskatieties, kādas izmaiņas mums stāv priekšā. TV-3 ir iegājis visās trijās Baltijas valstīs, nākamgad jūs Latvijā neatradīsiet nevienu latu reklāmas, jo tā būs aizgājusi uz Lietuvu, Stokholmu, es nezinu, kur vēl. Tad valsts televīzija būs spiesta prasīt no valsts vairāk naudas, nekā prasa tagad. Ari LNT nevarēs attīstīties tā, kā viņa vēlētos. LNT dārgākais projekts šodien ir ziņas. Ja ar LNT kaut kas notiks, mēs zaudēsim. otro ziņu programmu Latvijā. Bet televīzijas tirgū Latvijā notiek lielas izmaiņas. Pilnīgi piekritu Ostrovskas kundzei, ka rudenī paredzamās izmaiņas veiks zināmu spiedienu arī uz padomi. Bet vai mēs šodien varam runāt par padomi kā par politizētu struktūru? Nupat varējām vērot pilnīgi citu procesu - šeit pie mums ir padomes loceklis, kurš uzdrošinājās uzstāties tikai savā vārdā. Kontekstā gribu izteikt priekšlikumu - beigt diskusiju.
* P.S. Diskusija notika 17. jūnijā, bet 19. jūnijā ar VRTP lēmumu Juris Putriņš tika atbrīvots no pienākumu, kas saistīti ar kabeļtelevīzijas nozari, pildīšanas. Argumentācija - Padomes loceklim jāpārstāv Padome un šajā gadījumā nedrīkst būt privātu uzskatu.
(VRTP sēdes protokols nr.26)
